Es nekad neesmu bijis cilvēks, kurš tic zīmēm. Nu labi, varbūt nedaudz. Ja es redzu pulkstenī 11:11, es kaut ko vēlos. Ja melnais kaķis pārskrien man pāri ceļam, es vienkārši pasmejos un eju tālāk. Bet pagājušā gada augustā, kad mans bizness jau astoto mēnesi pēc kārtas nesa tikai zaudējumus, es sāku domāt, ka varbūt man vajag kaut ko mainīt. Nevis biznesā, jo tur es jau biju mainījis visu, ko varēju. Bet sevī. Savā attieksmē. Es bija noguris būt cilvēks, kurš katru rītu pamostas ar domu par to, ko es šodien zaudēšu.
Man ir neliels kokapstrādes uzņēmums netālu no Cēsīm. Es to sāku pirms pieciem gadiem, kad man apnika strādāt lielā ražotnē, kur es biju tikai viens no simts. Es gribēju darīt kaut ko savu. Un es to izdarīju. Pirmie divi gadi bija lieliski. Es strādāju daudz, bet es redzēju rezultātu. Man bija pasūtījumi, man bija klienti, man bija sajūta, ka esmu uz pareizā ceļa. Un tad pienāca pandēmija, un pēc tam kari, un pēc tam inflācija, un pēkšņi cilvēki vairs negribēja maksāt par roku darbu. Viņi gribēja lētāk. Viņi gribēja ātrāk. Viņi gribēja no Ķīnas. Es sēdēju savā darbnīcā, skatījos uz kokskaidām, kas krājās stūrī, un domāju, cik ilgi es vēl varu to vilkt.
Tas bija septembra sākumā, kad es atgriezos mājās pēc sarunas ar banku, kas bija tik bezcerīga, ka es pat nejutos dusmīgs. Es jutījos tukšs. Es apsēdos pie datora, lai pārbaudītu e-pastus, un tur, starp rēķiniem un piedāvājumiem, bija reklāma. Es pat neatceros, ko tā reklamēja, bet es atceros, ka tur bija vārdi https://priecigus.lv internet casino latvia. Es nezinu, kāpēc es uzklikšķināju. Varbūt tāpēc, ka man bija vienalga. Varbūt tāpēc, ka es gribēju kaut ko, kas nav saistīts ar manu dzīvi. Varbūt tāpēc, ka es gribēju vienkārši pazust uz stundu. Es reģistrējos, iemaksāju divdesmit eiro, un sāku spēlēt.
Pirmā vakara laikā es zaudēju visu. Protams. Bet es nepamanīju, ka es zaudēju, jo es neskatījos uz naudu. Es skatījos uz ekrānu, uz krāsām, uz skaņām, uz to, kā viss kustas. Tas bija kā skatīties ugunskuru. Tu zini, ka tas nav nekas, bet tu nevari novērst acis. Nākamajā vakarā es atgriezos. Es iemaksāju vēl divdesmit eiro. Un šoreiz es laimēju. Tikai trīsdesmit eiro, bet tas bija kaut kas. Es sēdēju savā virtuvē, ar aukstu tēju, un smaidīju. Es smaidīju tā, kā nebiju smaidījis kopš pavasara. Tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es biju izdarījis kaut ko, kas nav saistīts ar manu biznesu. Kaut ko, kas neprasa no manis neko. Kaut ko, kas vienkārši ir.
Es sāku spēlēt katru vakaru. Ne daudz. Vienu stundu, dažreiz divas. Es sāku pamanīt, ka man patīk nevis laimēt, bet gan tas mirklis, kad tu nospied pogu un nekas vēl nav noticis. Tas ir kā mest monētu gaisā un domāt, ka visa pasaule var mainīties vienā sekundē. Es sāku lasīt par spēlēm, par stratēģijām, par to, kā cilvēki izvēlas, kad apstāties. Es atklāju, ka man patīk spēles ar vienkāršiem noteikumiem, jo tās neprasa domāšanu. Tās prasa tikai klātbūtni. Un tas bija tieši tas, kas man tajā laikā bija vajadzīgs. Es nevienam par to nestāstīju. Ne sievai, ne draugiem. Tas bija mans mazais noslēpums, kas nekaitēja nevienam. Es joprojām gāju uz darbnīcu, joprojām runāju ar klientiem, joprojām mēģināju glābt savu biznesu. Bet starp visu to bija kaut kas tikai mans. Un tas man ļoti palīdzēja.
Viss mainījās vienā oktobra vakarā. Es biju noguris no dienas, kas bija pilna ar atteikumiem. Es atvēru internet casino latvia, un tur bija turnīrs. Es nepiedalos turnīros, jo tie prasa koncentrēšanos, bet tajā vakarā es biju pārāk noguris, lai domātu. Es nospiedu “piedalīties” bez lielas domāšanas. Turnīrs bija parasts – vairāki spēlētāji, katrs ar savu likmi, un uzvarētājs saņem visu. Es sēdēju tur, ar aukstu tēju blakus, un spēlēju. Pēc pusstundas es biju otrajā vietā. Pēc stundas – pirmajā. Es jutos kā cilvēks, kurš ir atradis pazaudētu monētu vecā mētelī. Nekas grandiozs, bet tas bija mans. Kad es beidzot apstājos, manā kontā bija pieci simti eiro. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un man bija sajūta, ka esmu izdarījis kaut ko nedaudz nepareizu, bet patīkami nepareizu. Es nezināju, ko ar to darīt.
Es izņēmu naudu. Nākamajā dienā es aizgāju uz darbnīcu un nopirku jaunu instrumentu, par kuru biju sapņojis jau gadu – tādu dārgu, ar precīzu griezēju, kas varētu mainīt to, kā es strādāju. Un tad es nopirku sievai to jaku, par kuru viņa bija runājusi jau mēnesi. Un tad es nopirku sev grāmatu, kuru biju gribējis lasīt jau gadu. Kad sieva atgriezās, viņa atvēra dāvanu un skatījās uz mani tā, it kā es būtu mainījis dzimumu. Viņa jautāja, kas noticis. Es teicu, ka vienkārši gribēju. Viņa jautāja, vai es esmu laimējis loterijā. Es teicu, ka tā bija tikai neliela laime. Viņa klusēja. Tad viņa teica: “Tu nekad neesi pircis dāvanas bez iemesla.” Es teicu: “Tagad es pērku.” Un mēs abi smējāmies. Tas bija mirklis, ko es nekad neaizmirsīšu.
Tagad, kad es to visu atceros, es saprotu, ka tā nekad nav bijis par naudu. Tā bija par to, ka es iemācījos atlaist kontroli. Es biju cilvēks, kurš vienmēr gribēja visu paredzēt, visu saplānot, visu kontrolēt. Un tad es atklāju, ka dažreiz vislabākās lietas notiek tad, kad tu vienkārši ļaujies. Es joprojām dažreiz atveru internet casino latvia, kad sieva ir aizgājusi gulēt un mājā ir kluss. Es ne vienmēr spēlēju. Dažreiz es vienkārši paskatos uz spēlēm, uz skaitļiem, uz to, kā cilvēki visā pasaulē sēž pie saviem ekrāniem un cer. Un es domāju par to, cik smieklīgi ir tas, ka mēs visi meklējam kaut ko – dažreiz monētu, dažreiz mirkli, dažreiz vienkārši sajūtu, ka esam dzīvi. Es neesmu kļuvis par azartspēļu atkarīgo. Es neesmu zaudējis māju vai ģimeni. Es esmu tikai cilvēks, kurš atrada mazu, spilgtu punktu savā ikdienā. Un tas ir viss, ko es gribēju pateikt.
